Lielā Gavēņa ceturtās nedēļas sestdiena
Lūdz par mirušajiem ar ticību un cerību uz Dieva žēlastību.
Svētītājs Filarets, Maskavas Metropolīts
 
Bezgalīgas un nesekmīgas būtu mūsu sēras par mirušajiem tuviniekiem, ja vien Kungs nebūtu devis mums mūžīgo dzīvi. Mūsu dzīve būtu bezmērķīga, ja tā beigtos ar nāvi. Kāds labums būtu tad no tikumiem un labiem darbiem? Tad būtu taisnība tiem, kas saka:”Ēdīsim un dzersim, jo rīt tik un tā mirsim.” Bet cilvēks ir radīts nemirstībai un Kristus ar Savu augšāmcelšanos ir atvēris Debesu Valstību, mūžīgo svētlaimi tiem, kuri ticēja Viņam un dzīvojis taisni. Mūsu zemes dzīve ir sagatavošanās nakamajai dzīvei, un šī gatavošanās beidzas ar nāvi. Un kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa (Ebr.9,27). Tad cilvēks atstāj visas savas zemes rūpes; viņa miesa iznīkst, lai pēc tam celtos Vispārējās Augšāmcelšanās dienā.
 
Bet viņa dvēsele turpina dzīvot, nepārtraucot savu esību ne uz brīdi. Daļēji mums ir dots zināt, kas notiek ar dvēseli, kad tā pamet miesu. Kad pārstājam redzēt miesas acīm, sākam redzēt gara acīm. Bieži šī garīgā redze sākas mirstošam cilvēkam vēl pirms nāves, un joprojām redzot apkārtējos un pat runājot ar viņiem, viņi redz to, ko neredz pārējie. Bet pametot miesu, dvēsele atrodas starp citiem gariem, labiem un ļauniem. Parasti tā tiecas pie tiem, kas tuvāka pēc gara, un, ja atrodoties miesā, tā ir bijusi dažu no tiem ietekmē, tad tā paliek atkarīga no tiem arī pametot miesu, lai cik atbaidoši tie būtu tiekoties.
 
Dažas dvēseles pēc četrdesmit dienām ir mūžīgā prieka un svētlaimības priekšnojautā, bet citas – bailēs mūžīgo moku priekšā, kas pilnībā sāksies pēc Briesmīgās Tiesas. Bet tomār ir iespējamas izmaiņas dvēseļu stāvoklī, īpaši pateicoties Bezasiņu Upurim (pieminēšana liturģijā), un lūgšanām, kas par viņām nestas.
 
Cik svarīgi ir pieminēt mirušos liturģijā, var redzēt no šādiem gadījumiem. Vēl pirms svētā Čerņigovas Feodosija iecelšanas svēto kārtā (1896), hieromūks (zināmais starecs Aleksijs no Kijevas-Pečoru Lavras Golosejevas skita, miris 1916.g.), kurš pārģērba pīšļus, noguris aizmiga sēžot pie pīšļiem, un ieraudzīja savā priekšā svēto, kurš viņam teica:”Paldies tev par darbu manā labā. Tāpat lūdzu tev, kad kalposi liturģiju, piemini manus vecākus”; un nosauca viņu vārdus (priesteris Ņikita un Marija). Līdz šai vīzijai viņu vārdi nebija zināmi. Vairākus gadus pēc kanonizācijas klosterī, kur sv. Feodosijs bija igumens, tika atrasta viņa piemiņas gramatiņa, kas apstiprināja šos vārdus, apstiprināja šīs vīzijas patiesumu. “ Kā tu, svetītāj, vari lūgt manas lūgšanas, kad pats stāvi pie Debesu Troņa un dod ļaudīm Dieva svētību?”- jautaja hieromūks. – “ Jā, tas tiesa, - atbildēja sv. Feodosijs, - bet aizlūgums liturģijā ir spēcīgāks par manām lūgšanām”.
 
Tādēļ panihida un mājas lūgšana par mirušajiem, tāpat kā labie darbi, ziedojumi Baznīcai, kas notiek viņus pieminot. Bet īpaši nepieciešama viņiem ir pieminēšana Dievišķajā Liturģijā. Daudzi, kas mirstot nožēlojuši grēkus, bet nav spējuši to izdarīt dzīves laikā, tika atbrīvoti no mokām un saņēma mieru. Baznīcā pastāvīgi tiek lūgts par mirušajiem, un lūgšanā Svētā gara nonākšanas dienas vakara dievkalpojumā ir īpašs lūgums par “ ellē turētajiem”.
 
Jebkurš, kas grib parādīt savu mīlestību mirušajiem un sniegt viņiem reālu palīdzību, vislabāk to var izdarīt caur lūgšanu par viņiem, īpaši pieminot liturģijā, kad daļiņas, kas izņemtas par dzīviem un mirušiem, tiek iemērktas Kunga Asinīs ar vārdiem: ” Nomazgā, Kungs, grēkus, kas šeit pieminēti, ar Savām šķīstajām Asinīm, ar Tavu svēto lūgšanām”.
 
Neko labāku vai lielāku mēs nevaram mirušo labā izdarīt, kā vien lūgt par viņiem, pieminot liturģijā. Tas viņiem vienmēr ir nepieciešams, īpaši tajās četrdesmit dienās, kad dvēsele dodas uz mūžīgo mājokli. Tad miesa neko nejūt: tā neredz sapulcējušos tuviniekus, nejūt ziedu smaržu, nedzird runas pie kapa. Bet dvēsele jūt lūgšanas, kas tiek pienestas par viņu, ir pateicīga tiem, kas tās izsaka, un ir garīgi tuva tiem.
 
Ak, mirušo tuvinieki un draugi! Dariet viņu labā to, kas nepieciešams un ir jūsu spēkos, izmantojiet savu naudu ne zārka un kapa ārišķīgai pušķošanai, bet gan tam, lai palīdzētu trūcīgajiem, pieminot mirušos tuviniekus, baznīcām, kur par viņiem tie pienestas lūgšanas. Esiet žēlsirdīgi pret mirušajiem, parūpējaties par viņu dvēselēm. Tas pats ceļš ir arī jūsu priekšā, un kā tad mēs velēsimies, lai mūs pieminētu lūgšanās! Tad esiet paši žēlsirdīgi pret mirušajiem.
 
Parūpēsimies par pirms mums citā pasaulē aizgājušiem, lai izdarītu viņu labā visu, ko varam, atceroties, ka svētīgi žēlsirdīgie, jo tie žēlasību dabūs (Mt.5,7)
Arhibīskaps Joanns (Maksimovičs)
 
 
Par mirušo pieminēšanu.
 
 
Dzīvie un palikušie (uz zemes) tic, ka aizgāmjušie un mirušie nav zaudējušidzīvi, jo ir dzīvi Dieva priekšā. Kā svētā Baznīca mūs māca lūgt par ceļojošiem brāļiem ar ticību un paļāvību, ka par viņiem nestās lūgšanas ir viņiem vajadzīgas: tas pats jāatceras arī par lūgšanām, kas nestas par tiem, kas aizgājuši no šīs pasaules.
Svētītājs Epifānijs
 
 
Kristietim, kurš zin, ka viss pasaulē notiek pēc mīlošā Dieva gribas, nevajag nodoties pārliekām sērām, ne krist izmisumā no tā, ka nāve atņem tuviniekus un draugus. Nomiris tev bērns vai draugs, bet tu domā tā, ka bērns nav miris, bet atdots atpakaļ, un darugs nav miris, bet devies ceļā un aizgājis tev pa priekšu uz turieni, kur arī mums vajadzēs iet.
Svētītājs Vasilijs Lielais
 
 
Nepieciešams no visas sirds, ar mīlestību teikt sos vārdus, nesot sirdī tās sejas, vārdus, ko atceries.... Nav labi Dieva priekšā tikai mutiski uzskatīt vārdus bez klātbūtnes un sirds mīlestības.....Ir liela atšķirība starp bezjūtīgu vārdu uzskaitīšanu un sirsnīgu to pieminēšanu.
Svētais taisnais Kronštates Jānis
 
 
Nedzīvo pavirši, centies ar tīru ticību un ar tūlītēju labošanos no grēkiem nostiprināt sev cerību, ka arī par tevi pēc nāves nestās lūgšanas dos tavai dvēselei prieku un palīdzēs tai sasniegt mūžīgo mieru un svētlaimi Dievā, mūžamsvētīgajā un visslavētajā.
Svētītājs Filarets, Maskavas metropolīts
 
 
Nelaid garām iespēju lūgt par kādu cilvēku pēc viņa vai viņa tuvinieku, draugu, paziņu lūguma. Kungs ar labvēlību uzlūko mūsu mīlestībā raidīto lūgšanu un mūsu uzdrošināšanos Viņa priekšā. Bez tam, lūgšana par citiem ir ļoti noderīga tam, kurš lūdz par citiem: tā attīra sirdi, stiprina ticību un cerību Dievam un iededz mīlestību pret Dievu un tuvāko.
Svētais taisnais Kronštates Jānis
 
 
Lūgšana par mirušajiem, jebkurā gadījumā, ir noderīga pašiem lūdzošajiem, pēc Psalmu teicēja vārdiem:” Es no sirds aizlūdzu par viņiem” (Ps.35,13) un Pestītāja vārdiem:”Tad lai jūsu miers pie jums atgriežas”(Mt.10,13).
Svētais taisnais Kronštates Jānis
 
 
Ak, Kungs! Kāpēc Tu, dodot mums apustuļu tiesības un varu ganīt Tavas avis, veikt svētdarbības, sludināt viņiem Tavu vārdu, darīt to, ko Pats esi darījis, neesi devis mums spēkudziedēt šo Tavu kalponi, kad viņa bija slima, vai augšāmcelt, kad viņa jau bija mirusi. Pēc mūsu, zemes domām un sapratnes, viņa vēl bija vajadzīga savam vīram, kuram viņa bija vislabākais draugs un palīgs; saviem bērniem, kā putnēniem, kas droši gulēja zem viņas spārna; saviem tuviniekiem, kas tik maigi mīlēja viņu, draugiem un paziņām un, varbūt vēl – Dievs zina, kam. “ Kungs! - teica Pestītājam Lācara māsas, - ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.”(Jņ. 11,21,32)
 
Kāpēc arī ar mums nav Dievs? Ja viņš būtu šeit, tad tiešām nebūtu mirusi šī Dieva kalpone.
 
Bet acīmredzot brīnumi tādā pārpilnībā, kā redzami Tā, ar Kura vārdu vai caur Kuru tie piepildījās, visvarenības pierādījumi bija nepieciešami tikai sākumā – mūsu svētās ticības pirmās parādīšanās laikā, jo tie tiešām ir nepieciešami tikai neticīgajiem vai ticībā vājo stiprināšanai. Tagad tikai dažus brīnumus veic Dieva svētie. Jā, ne tagad un ne mums grēciniekiem darīt tādus brīnumus. Bet tie arī nav vajadzīgi. Mums pietiek arī ar to lielo brīnumu, , ko vienreiz un uz visiem laikiem parādījis Dieva Dēls. Mēs saprotam Dieva Vārda iemiesošanās, Viņa ciešanas, krusta nāvi par mums un augšāmcelšanās brīnumu. Grēks būtu mums vēl vēlēties brīnumus: tikai “ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes”(Mt.12,39)
 
Šis brīnums pārspēj un tam ir jāaizstāj visi brīnumi. Tas ir izlējis pār mūsu trūdošo pasauli neizsmeļamas dzīvības un nemirstības avotus, jo mēs gan dzīvojot šeit, uz zemes, - “dzīvojam savam Kungam” ar ticību nemirstībai; un “ ja mirstam, tad mirstam savam Kungam” (Rom.14,8), vai, tāpat, mēs mirstot esam Viņa priekšā dzīvi: “ jo Viņa priekšā visi ir dzīvi” (Lk. 20,38).
 
Mums tagad nav jādziedina slimie, jo vairāk – jāmodina savi mirušie; lai grēks un daba ņem no cilvekiem savu daļu – trūdēšanu un sairšanu, lai mūsu mirušie caur nāvi nonāk nemirstības zemē. Kāpēc pēc dabas mirstīgu miesu augšāmcelt otrai nāvei, ja tā kā grauds iegūlis zemē pāriešanai nemirstīgā miesā:” jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, bet tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā” (1.Kor.15,53).
 
Kādēļ dvēseli atkal atgriezt miesā šīs zemes nemierīgajai, īslaicīgajai dzīvei? Lai tā uzzin citu, mierīgu, svētīgu, mūžīgu dzīvi debesīs. Tur mūs visus gaida mūsu Pestītājs, Kurš ” ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv” (Rom.8,34).
“Mūsu piederība ir debesīs” (Fil.3,20).
 
Par dzīvi debesīs, par šo debesu Valstību, Pestītājs ir pavēlējis mums sludināt visu laiku, brāļi. “ Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.”(Mt. 10,7). Pārāk nebaidīsimies no nāves: tā ir mūsu pavadone uz Godības Valstību.
 
Pārāk nesērosim par mirušajiem,”kā tie, kam nav cerības” (1.Tes.4,13).
 
Bet katrs savā veidā paši gatavosimies dzīvo valstībai, gatavojot sev šeit labo darbu krājumu, kam mēs arī tikām gatavoti. Lai mirusī dus līdz līksmajam augšāmcelšanās rītam. Ko viņa vēl būtu izdzīvojusi šeit, uz zemes? Bet izdzīvot un nopelnīt šeit vajag tikai vienu – Debesu valstību. Tādēļ arī mēs domājam, ka Kungs, kurš negrib bezdievja nāvi, priecājas “ ka bezdievis atgriežas.... un dzīvo” (Eceh. 33,11), aicināja viņu jau tagad no mūsu grēcīgās zemes, un mirusī ir ielikta zārkā,” kā top ievākts nobrieduma sasniedzis kūlītis” (Īj.5,26).
 
Debesu Tēvs dos viņai dusu savos debesu mājokļos, kuru Viņam ir ļoti daudz un būs pārpilnībā visiem cilvēku tikumiem.
Svētais taisnais Kronštates Jānis

 


print write



(Esiet žēlīgi, ja redzat vārdu ar drukas kļūdu, iezīmējiet šo vārdu un nospiediet taustiņu Delete.)



go back go top


Dārgie brāļi un māsas! Ar Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra svētību senajā Rīgas Pētera-Pāvila katedrālē (tagad. koncertzāle „Ave Sol”) turpinās ikmēneša aizlūgumi. Aicinām Jūs piedalīties aizlūgumā, kurš notiks 5. oktobrī. Dievkalpojuma sākums plkst. 15:00.
Vēršamies pie jums, brāļi un māsas, ar lūgumu palīdzēt Aderkašu sv. apustuļiem pielīdzināmās Marijas Magdalēnas baznīcas atjaunošanā!
 
Ar Dieva palīdzību un daudzu ļaužu atbalstu atjaunota Limbažu kapliča. Sākusies Pociema sagruvušās baznīcas restaurācija.
 
Fotogrāfija, līdzīgi vārdam, ir daļa no cilvēciskās kultūras, bet fotokamera ļauj dziļi ielūkoties lietu būtībā un atklāt to patieso būtību.
 
© 2006 - 2014 pravoslavie.lv
Контактная информация
Письмо в редакцию
При перепечатке ссылка на pravoslavie.lv или pareizticiba.lv обязательна.
Использование любых фото и видео материалов pravoslavie.lv или pareizticiba.lv без письменного разрешения редакции pravoslavie.lv запрещено.
Top.LV   .ru.