Rīgas Ņevas Aleksandra draudzes vēstures pirmsākumi meklējami XVIII gadsimta trīsdesmitajos gados. Tajā laikā Rīgas Pēterburgas priekšpilsētā atradās kara hospitālis, kurš bija dibināts pēc Pētera I rīkojuma kara ar zviedriem laikā. Šīs ārstniecības iestādes vajadzībām 1731. gadā tika uzbūvēta baznīca un iesvētīta par godu Dievmātes ikonai „Dzīvi Nesošais Avots”. Baznīca atradās Nikolaja (tag. Kr. Valdemāra) un Ģertrūdes ielas stūrī. Šeit pusgadsimta garumā izveidojās viens no ievērojamākajiem pilsētas garīgās dzīves centriem.

 

1812. gada karš atnes Rīgai smagus pārbaudījumus. Kopā ar Pēterburgas priekšpilsētu tiek iznīcināta arī „Dzīvi Nesošā Avota” baznīca.

 

Šajā pilsētas daļā dzīvojošie drīz vien sāk vākt līdzekļus jaunas baznīcas par godu svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra uzvarai pār Napoleonu celšanai. Baznīcas pamatakmens tika ielikts 1820. gadā. Koka baznīcas celtniecība turpinājās piecus gadus.

 

Arhitektoniski šī baznīca ir celta kā rotonda, kura no ārpuses ir ieskauta ar vairākām kolonām. Iekšpusē kupols balstījās uz 12 klasiskā stila kolonām. Kolonas izceļ baznīcas formu un piešķir īpašu vieglumu. Vienotajam stilam atbilst arī priekšnami no trīs pusēm un kora balkons, kuri izvietoti puslokā.

 

Ir saglabājušies galveno baznīcas cēlāju vārdi. Pateicoties tirgotāju Pāvela Gračeva, Mihaila Bandrova un Miheja Popadina pūlēm, 1825. gada 31. oktobrī notika baznīcas iesvētīšana par godu svētajam labticīgajam kņazam Ņevas Aleksandram. Svinīgo aizlūgumu ar ūdens iesvētīšanu ar Pleskavas arhibīskapa Jevgēnija svētību kalpoja virspriesteris Joanns Djakovs kopā ar vietējo priesteri Simeonu Pospelovu.

 

Turpmākajos gados baznīca tika labiekārtota.

 

1845. gadā kora balkonā tika uzbūvēts vēl viens altāris par godu Kunga Pretimņemšanai. Ārpus baznīcas 1863. gadā tika uzcelts zvanu tornis. Pats lielākais zvans svēra divas tonnas.

 

Jau XIX gadsimta vidū sv. Ņevas Aleksandra baznīca kļūst par sabiedrībā atzītu garīgo centru. Šeit dievkalpojumus noturēja Rīgas vikāri, bīskaps Irinarhs un arhibīskaps Filarets (Gumiļevskis). Baznīcas darbība bija saistīta ar daudziem tā laika pareizticīgo dzīves notikumiem. Tā 1850. gada 1. jūlijā baznīcā pulcējās visa Rīgas garīdzniecība. Ietērpušies svētku tērpos, ar ikonām un karogiem, Rīgas Garīgā semināra audzēkņu un simtiem iedzīvotāju pavadībā, viņi devās uz Pētera-Pāvila katedrāli. Ar šo krusta gājienu sākās svinības par godu Rīgas Eparhijas nodibināšanai.

 

No 1892. gada līdz Pirmajam Pasaules karam Ņevas Aleksandra baznīcā katru gadu septembrī – oktobrī tika sagaidīts un godināts Pleskavas-Pečoru klostera svētums – brīnumdarošā Dievmātes ikona „Aizkustinājums” („Умиление”). Šeit ne vienu reizi vien pabija arī īpaši Livonijā godātā Jakobštates ikona no Svētā Gara baznīcas.

 

Šodien svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca ir ne tikai daudzu cilvēku iemīļots un godāts dievnams, bet arī XIX gadsimta pirmā ceturkšņa krievu koka baznīcu arhitektūras piemineklis.

 

Pateicoties valdošo Virsganu, šeit kalpojošo garīdznieku un ticīgo ļaužu rūpēm, baznīca nepārtraukti darbojas jau 180 gadus.

 

No 1973. gada un arī šobrīd baznīcas pārzinis ir mitroforais virspriesteris Pēteris Smikovskis. Daudzus gadus viņš garīgi uzturējis un audzinājis savu draudzi, vairojis dievnama labklājību.

 

1995. gadā draudzes dzīvē notika nozīmīgs notikums: baznīcai un zvanu tornim tika nomainīti krusti. Tagad baznīcu un zvanu torni rotā jauni apzeltīti krusti, kurus iesvētīja Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs.

 

Sagaidot 180 gadu jubileju, baznīcu 2005. gadā izrotāja divas godājamas ikonas – Dievmātes brīnumdarošās ikonas „Počajevas” kopija un Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra dāvana - svētmocekļa Rīgas Jāņa ikona ar relikviju daļiņu. Šodien Rīgas sv. Ņevas Aleksandra baznīca turpina gadsimtiem ilgās garīgās tradīcijas un  ir viens no iemīļotākajiem un apmeklētākajiem garīgās dzīves centriem Rīgā.